 |
| Melturu tilts |
Šī gada 23.septembrī tika veikts
pārgājiens gar Amatas upes krastu. Lai šo dienu pavadītu veiksmīgi, bija
iepriekš jāsagatavojas. Sinoptiķi ziņoja par lietainu laiku, tāpēc bija jāvelk pienācīgi apavi un apģērbs. Katram pašam bija jāparūpējās par
pusdienām, līdzi ņemot to, kas katram garšo. Un vēl mums bija jāņem līdz
viss, lai izdzīvotu mežā, kā piemēram –lukturītis, nazītis, sērkociņi u.c. lietas.
Pirmajā kilometrā jau parādijās pirmās
grūtības, tiem, kuriem nebija pārgājienam piemēroti apavi, bet par
laimi, laikapstākļi vēl bija pateicīgi, jo spīdēja saule. Pirmais no objektiem, ko apskatījām, bija
Melturu hidroloģiskā stacija, kurā var apskatīt Amatas ūdens līmeni. Pavasarī tas esot ļoti liels.
 |
| Dolomītu krauja |
Viens no
ekstrēmākajiem apskates objektiem bija Dolomītu krauja. Pa to mēs pārvietojāmies
praktiski četrrāpus, jo grūti bija pārvietoties pa akmeņiem, tie kustējās un
nebija stabili.
 |
| Kārļu HES |
Pirmā atpūtas vieta, kur nonācām, bija
Kārļu HES. Tur varējām padzerties un mazliet iestiprināties ar līdzpaņemtajiem kārumiem. Tiekot līdz šai
vietai mēs jau bijām nedaudz noguruši. Katrs no mums atpūtās kā vēlējās. Netālu no HES varējām aplūkot arī Kārļu Zivjaudzētavu. Tad turpinājām ceļu uz
Ainavu krauju. No tās pavērās brīnumains skats uz
apkārtējo ainavu. Bija grūts kāpiens augšā, taču vēl grūtāk bija tikt lejā. Kādus tik izteicienus pa ceļam nevarēja dzirdēt. Tas bija smags pārbaudījums
mūsu kājām. Dubļi un koki mūs nomocīja.
 |
| Ainavu krauja |
Spēki jau bija izsīkuši, aptuveni pēc 7 noietiem kilometriem nonācām Stūķu atpūtas vietā, kur bija paredzēts ieturēt pusdienas. Tur tika dots uzdevums pašām atrast iekurus un iekurt ar
tiem ugunskuru. Visi kopīgi meklējām zarus,gatavojām iesmus, kurinājām ugunskuru, pareizāk sakot, centāmies to izdarīt par spīti lietus gāzēm. Tas mums arī izdevās, lai gan ne pietiekoši labi, lai uzceptu līdzpaņemtās desiņas. Ēdot pa pusei uzsildītās desiņas, runājāmies un apspriedām jau noieto ceļa posmu. Par spīti vēsajām desiņām atjaunojām spēkus un bijām gatavi
doties tālāk.
 |
| Dzilnas iezis |
Tā kā sapratām, ka esam
nedaudz iekavējušas un pa visam drīz mums bija jānonāk galapunktā, sākām iet
ātrākā tempā. Par spīti tam, ka sāka
pamatīgi līt, nācās vilkt ārā līdzpaņemtos lietusmētelīšus, tie netraucēja iet
raitākā solī un pat aplūkot mūsu nākamo apskates objektu - Dzilnas iezi.
Beigu posmā cēļš bija daudz
vieglāk ejams, nebija ne priekšā kritušu koku, ne stāvu krastu, kas apgrūtināja
mūsu iešanu sākumā.
 |
| Amata |
Toties atlikušo ceļa gabalu nācās mērot ar
dubļainām biksēm un slapjiem apaviem. Tā nu mēs visi, salijuši un nosaluši, pieveicām
pēdējo ceļa posmu. Zvārtes iezi gan varējām aplūkot tikai pa gabalu, jo
saīsinājām savu ceļa gabalu un gājām caur pļavu. Nonākuši galapunktā, jutām
zināmu atvieglojumu. Lai gan bijām nosalušas un salijuši, mierinājumu deva tas, ka
busiņš tūliņ būs klāt un savāks mūs. Taču izrādijās, ka labu brīdi nācās to
gaidīt. Labi, ka no lietus varējām patverties zem velo nojumes.
 |
| Lietussargs |
Tāds nu bija mūsu pirmais kopīgais pārgājiens ekotūristu profesijā!
Piedalījās: Dace Žvagiņa, Ineta Aleksejeva, Inga Pabrūkle, Renāte Buka, Laura Anzone, Lelde Bērziņa, Santa Pavloviča, Sintija Ņeverovska, Liene Drevinska, Elīna Tilaka, Kristīne Tooma, sk. Jānis Olengovičs.
