Tv13 cīnās ar Amatas stāvajiem krastiem

Melturu tilts

         Šī gada 23.septembrī tika veikts pārgājiens gar Amatas upes krastu. Lai šo dienu pavadītu veiksmīgi, bija iepriekš jāsagatavojas. Sinoptiķi ziņoja par lietainu laiku, tāpēc bija jāvelk pienācīgi apavi un apģērbs. Katram pašam bija jāparūpējās par pusdienām, līdzi ņemot to, kas katram garšo. Un vēl mums bija jāņem līdz viss, lai izdzīvotu mežā, kā piemēram –lukturītis, nazītis, sērkociņi u.c. lietas.

        Pirmajā kilometrā jau parādijās pirmās grūtības, tiem, kuriem nebija pārgājienam piemēroti apavi, bet par laimi, laikapstākļi vēl bija pateicīgi, jo spīdēja saule. Pirmais no objektiem, ko apskatījām, bija Melturu hidroloģiskā stacija, kurā var apskatīt Amatas ūdens līmeni. Pavasarī tas esot ļoti liels.

Dolomītu krauja

Viens no ekstrēmākajiem apskates objektiem bija Dolomītu krauja. Pa to mēs pārvietojāmies praktiski četrrāpus, jo grūti bija pārvietoties pa akmeņiem, tie kustējās un nebija stabili.

Kārļu HES

 Pirmā atpūtas vieta, kur nonācām, bija Kārļu HES. Tur varējām padzerties un mazliet iestiprināties ar līdzpaņemtajiem kārumiem. Tiekot līdz šai vietai mēs jau bijām nedaudz noguruši. Katrs no mums atpūtās kā vēlējās. Netālu no HES varējām aplūkot arī Kārļu Zivjaudzētavu. Tad turpinājām ceļu uz Ainavu krauju.  No tās pavērās brīnumains skats uz apkārtējo ainavu. Bija grūts kāpiens augšā, taču vēl grūtāk bija tikt lejā. Kādus tik izteicienus pa ceļam nevarēja dzirdēt. Tas bija smags pārbaudījums mūsu kājām. Dubļi un koki mūs nomocīja. 

Ainavu krauja

Spēki jau bija izsīkuši, aptuveni pēc 7 noietiem kilometriem nonācām Stūķu atpūtas vietā, kur bija paredzēts ieturēt pusdienas. Tur tika dots uzdevums pašām atrast iekurus un iekurt ar tiem ugunskuru. Visi kopīgi meklējām zarus,gatavojām iesmus, kurinājām ugunskuru, pareizāk sakot, centāmies to izdarīt par spīti lietus gāzēm. Tas mums arī izdevās, lai gan ne pietiekoši labi, lai uzceptu līdzpaņemtās desiņas. Ēdot pa pusei uzsildītās desiņas, runājāmies un apspriedām jau noieto ceļa posmu. Par spīti vēsajām desiņām atjaunojām spēkus un bijām gatavi doties tālāk.

Dzilnas iezis

     Tā kā sapratām, ka esam nedaudz iekavējušas un pa visam drīz mums bija jānonāk galapunktā, sākām iet ātrākā tempā. Par spīti tam, ka sāka pamatīgi līt, nācās vilkt ārā līdzpaņemtos lietusmētelīšus, tie netraucēja iet raitākā solī un pat aplūkot mūsu nākamo apskates objektu -  Dzilnas iezi.

 Beigu posmā cēļš bija daudz vieglāk ejams, nebija ne priekšā kritušu koku, ne stāvu krastu, kas apgrūtināja mūsu iešanu sākumā. 

Amata

Toties atlikušo ceļa gabalu nācās mērot ar dubļainām biksēm un slapjiem apaviem. Tā nu mēs visi, salijuši un nosaluši, pieveicām pēdējo ceļa posmu. Zvārtes iezi gan varējām aplūkot tikai pa gabalu, jo saīsinājām savu ceļa gabalu un gājām caur pļavu. Nonākuši galapunktā, jutām zināmu atvieglojumu. Lai gan bijām nosalušas un salijuši, mierinājumu deva tas, ka busiņš tūliņ būs klāt un savāks mūs. Taču izrādijās, ka labu brīdi nācās to gaidīt. Labi, ka no lietus varējām patverties zem velo nojumes.

Lietussargs

Tāds nu bija mūsu pirmais kopīgais pārgājiens ekotūristu profesijā!

Piedalījās: Dace Žvagiņa, Ineta Aleksejeva, Inga Pabrūkle, Renāte Buka, Laura Anzone, Lelde Bērziņa, Santa Pavloviča, Sintija Ņeverovska, Liene Drevinska, Elīna Tilaka, Kristīne Tooma, sk. Jānis Olengovičs.

T9 ar slēpēm iekaro Kazu gravu un Vaives dzirnavas

Šā gada 18. martā tika veikts plānotais slēpošanas T9 kursa audzēkņiem. Lai spētu labi  pavadīt  šo dienu, bija ļoti jāsagatavojas. Bija daudz un dažādi plānošanas darbi, sākot ar dienas izvēli un beidzot ar maizīšu un desu pakošanu katra ceļasomās. Laiks mūs lutināja. Diena bija brīnišķīga ar silto sauli un labo garastāvoki. Visi pilni pozitīvisma devāmies ceļā. Slēpes bija dažādas tāpat kā nūjas, bet arī tas neļāva mums neizbaudīt dienu un katru kritienu paciest  un piecelties ar smaidu uz lūpām. Tā kā ceļs bija ilgs un garš (aptuveni 16 km), bija jādodas ceļā jau no paša rīta.

Pirmais kilometrs bija viegls. Lejā pa kalnu, tas visiem bija patīkams, jo nebija jāpieliek lielas pūles. Krita gandrīz visi, bet par laimi, cietušo nebja. Katrs kritiens mūs mazliet pamācīja un lika turpnāt ceļu ar koncentrēšanos uz slēpēm un kustībām. Kā jau draudzīga grupa, neviens nepalika aizmugurē, visi atpalikšie aiz mugurs arī tika pagaidīti un tā visu ceļu.

Pirmie nobraucieni

Kad aislēpojām līdz takeši cietoksnim mazliet vairāk jau bijām pieraduši gan pie laikapstākļiem, gan pie nūjām rokās. Tā arī slēpojuši pat nepamanījām mūsu jaunatnākušo draugu – vilka suneni. No sākuma viens no otra mazliet baidījāmies, bet, tad jau sadraudzējāmies, tomēr mazliet savu distanci viens no otra ieturējām. Nokristīijām viņu par Ļidu. Aptuveni tajā pašā laikā pamanījām arī citus Latvijas faunas pārstāvjus – 2 stirnas. Tās gan bija bailīgas, bet aplūkot mazliet gan paspējām. Mazliet vēlāk arī redzējām buku nedarbus. Kā tie ar saviem ragiem bija nokasījuši mizu kokiem un apgrauzuši zarus. Dodoties uz Kazu gravu sanāca iet gar krauju. Visi novilkām slēpes, izņemot bezbailīgo Elīnu. Tā iedama, viena no slēpēm iedūrās sētā, bet no kraujas gan viņa nenokrita. Uzreiz pievienojās palīgspēki, Adrija palīdzēja no sētas atbrīvoties. Tā arī turpinājām ceļu.

Tikuši Kazu gravā visi jau bijām mazliet noguruši, bet šis bija tāds jauks nogurums, kā pēc labi padarīta darba! Tur pafotogrāfējāmies pie ūdenskrituma dažādos veidos. Viens no ūdenskritumiem bija sasalis, ir taču ziema. Tas izskatījās ļoti skaisti, varējām pat ielīst tajā iekšā. Daži pat paspēja tur noslēpties, uzrāpjoties pa klintīm zem ledus, bet visi tika atrasti un neviens netika tur atstāts.

Kazu gravas ūdenskritums

Tālāk ar burkšķošiem vēderim devāmies uz Kazu gravas pakāji, ieturēt maltīti. Tur mēģinājām uzkurināt ugunskuru. Dažiem puišiem bija jāsavāc bērzu tāsis, pārējiem malka un egļu zari. Paspējām pat uzspēlēt spēli Ugunskura kurināšanu. Kurš ar vienu sērkociņu uzkurinās ugunskuru. Uzverētāju nebija – neviens to nespēja, bet Kristaps pamanījās to izdarīt ar otro sērkociņu. Tad arī pieņēmām viņu par uzvarētāju. Malacis! Tur uzcepām desiņas, padzērām tēju no termosiem un ēdām ko nu kurš bija paņēmis līdz. Ketija pīrādziņus, Toms tostermaizes. Tā pilniem vēderiem nojaucām ugunskuru un devāmies tālāk, dabā!

Pēc pusdienām bija garš un lēns kāpiens augšā pa kalnu. Bija grūti, bet visi tikām augšā. Nokļuvuši Garkalnes augstienes virsotnē pavērās skaists skats uz Jaunraunu. Augšā gan bija auksts pretvējš sejā, bet aptuveni 2 km garo taisno ceļu pieveicām ātri un bez liekas pīkstēšanas. Pēc tam mūsu uzdevums bija interesantais nobraucies lejā pa kalnu. Dāvis aizņēmies Jāņa slēpes, salicis visas 4 kopā uz vēdera, kā skeletonā, devās lejā pa kalnu. Pašam ļoti patika. Tā kā Jānis bez slēpēm grima sniegā, Ieva viņu paķēra uz savām slēpēm. Tā abi  divi tandēmā lejā pa kalnu tika sveiku un veseli. Zanda pa ledus trasi lejā pa kalnu sēzus uz slēpēm, kā ragavām. Tā līdz pat sadursmei ar Reini, Arvīdu un Tomu. Par laimi neviens necieta un ceļš turpinājās. Nobraucienā nonācām pie Vaives dzirnavām. Pētījām kāzinieku piestiprinātās atslēgu sprādzes pie Vaives tilta un domājām, ja būtu vasara,  kādu no tām noteikti atrastu ūdenī. Tālāk slēpojot pāri nosusinātajam dīķim, redzējām kā tur barību bija meklējušas mežacūkas, sniegs bija izrakņāts pat līdz zemei. Tad pa jaunizdomāto ceļu (domājām arī īsāko un vieglāko, bet maldījāmies) lēnām gar biatlona trasi devāmies atpakaļ uz tehnikumu. Bijām pārguruši, Arvīds Rozītis izsalcis. Nonākuši līdz biatlona trasei, pēdējais kāpiens kalnā un bijām gandrīz galā. Mazliet vēl uz priekšu un bijām jau pie slēpju noliktavas. Slepošanas pārgājiens T9 kursā bija noslēdzies patīkami, bez cietušajiem un laimīgi. Gandrīz visi bijām tikuši līdz galam. Visa ceļa garumā izmanojām arī mobilo aplikāciju endomondo, ar kuras palīdzību noteicām ne tikai kartes apveidus un kilometru garumu, bet arī noslēpoto laiku, kas bija aptuveni 6 stundas. Esam ne tikai „zaļi”, bet arī izmantojam jaunās tehnoloģijas.

Gandarīti par paveikto darbu ar mazu nogurumu sakām – dodieties arī jūs dabā! Izbaudiet ziemu, slēpes un dabu! Jums patiks tikpat ļoti kā patika mums!  

Piedalījās: Adrija Aveniņa, Kristaps Baltiņš, Sintija Bebre, Jurģis Krauklis, Arvīds Pavlovs, Elīna Purmale, Ketija Raiska, Zanda Runce, Arvīds Rozītis, Reinis Rabenau, Ieva Tomsone, Toms Treimanis, Dāvis Viļļa, Andrejs Vozņakovs un Jānis Olengovičs.

Pierakstīja: Daiga Šteinboka un Edijs Krievs.

Neliels ieskats video formātā!

Pārgājiens ar slēpēm uz Dāvida avotiem

Tv 12 pārgājiens ar slēpēm

2013. gada 21. un 22. janvārī Priekuļu un Jāņmuižas Valsts tehnikuma

ekotūrisma kursa audzēkņi skolotāja Jāņa Olengoviča vadībā devās ziemas

slēpojumā uz Sāruma pilskalnu un Dāvida dzirnavotiem. Pārgājiens notika pa

maršrutu Tehnikums – Biatlona trase – Sāruma pilskalns – Dāvida dzirnavoti –

Tehnikums. 

Priekuļu biatlona trase

Slēpošanas ilgums 6 stundas un kopumā katru dienu tika noslēpoti 18 km, jo katru dienu slēpoja puse kursa. Vispirms sporta bāzē mums izsniedza slēpošanas inventāru, ar kura palīdzību mums jāveic šis uzdevums. Tā kā katrs no mums kaut reizi bija uzkāpis uz slēpēm un slēpojis, tad sākumā gāja tīri raiti, bet tad jau sākās pirmie kalniņi un nobraucieni no kalna uz leju. Tad jau vienam otram radās šaubas vai varēs nokļūt līdz gala mērķim. Apstājāmies biatlona trasē – šautuvē, kur daži drošākie izmēģināja trases soda apli, lai kārtīgi „sadraudzētos” ar zābakiem, slēpēm un nūjām. Tad pagriezāmies uz DR un sākām slēpot Sāruma pilskalna virzienā. Nepagāja ilgs laiks, kad atskanēja pirmās piezīmes un burkšķēšana par grūtībām, lai sasniegtu mērķi. Evitai kļuva auksti, sāka salt kājas, un skolotājs viņai pat iedeva bikses. Nonācām Sāruma pilskana pakājē un rāpāmies augšā ar kājām, jo pietrūka spēka, lai pareizi – skujiņā - uzkāptu kalnā. No kalna virsotnes pavērās skats uz Priekuļiem. Mazliet atpūtāmies, padzērām tēju, izpētījām ka no pils nekas nav pāri palicis un devāmies virzienā uz Dāvida dzirnavotiem.

Daži no mums atpalika, bet, tā kā laika apstākļi bija kolosāli - saule, sniegs, sals, tad turpinājām iesākto ceļu. Slēpojām pāri pļavām un laukiem, priecājāmies par balto un vizuļoto sniegu, bet dažš labs droši vien sapņoja pēc iespējas atrāk atgriezties siltajās mājās - kopmītnēs. Sasniedzām Dāvida dzirnavotus un bijām laimīgi, ka gala mērķis ir klāt.

Vaives upes ieleja

Dāvida dzirnavu teritorijai cauri tek Vaives upe kurā ieplūst dabīgie avoti, kuri ir bagāti ar dzelzi. Līdz ar to avotu gultnes krāsojas sarkanas. No dzirnavām gandrīz nekas vairs nav saglabājies. Izslāpušie varēja remdēt slāpes pie avotiņa. Ziemā ledus un sniega ieskautie upes krasti un avoti izskatās ļoti skaisti.

Pateicoties skolotājam guvām labus iespaidus.

Autore: Agija Mazīte
30.01.2013.