T13 Lielajā Ķemeru tīrelī

Rudenīgi saulainajā septembrī, T13 grupas audzēknes devās mācību ekskursijā uz Lielo Ķemeru tīreli. Tas ir viens no lielākajiem purviem Latvijā ar visgarāko purva laipu un skatu torni. Gājējiem iespēja veikt 3km garu, vai 1,5km garu maršrutu pa purva laipām. Tās būvētas no koka brusām, malās izvietoti informācijas stendi par pašu purvu un tajā esošajiem augiem un dzīvniekiem. No skatu torņa var vērot putnus, ar savu līdzpaņemto binokli. Taka piemērota tikai kājām gājējiem, nedroša bērniem un ļoti veciem cilvēkiem. Slapjā laikā nav ieteicams pa to pārvietoties, jo ir slidena. Neticami šķita, ka purvā augošās priedes ir vecumā ap 100 gadiem, bet tikai cilvēka augumā. Pamanījām arī raseni, kas pārtiek no kukaiņiem, kā arī aptaustījām sfagnu sūnas. Kā visiem zināms, pie purva dzīvoja reiz Intas kundze no filmas "Dokumentālists", šķiet, ka ir pārvākusies, jo mājās viņu neredzējām.

T11 Ķemeros

   31. martā aukstā, vējainā dienā, bet tomēr sajūsmas pilni devāmies no Priekiļiem uz Ķemeru nacionālo parku astoņu cilvēku sastāvā. Ceļš veda caur Rīgu un Jūrmalu pāri Lielupei.
Iebraucot Jūrmalā laikaapstākļi mainījās, diena izvērtās saulaina un silta. Lai nokļūtu galapunktā nācās pievarētu ekstrēmas kvalitātes ceļus, bet Zigis pārņēma vadību un traucās cauri bezceļiem. Nonākot galapunktā, atpazinām Intas (no dokumentālista) māju, bet tā izskatījās pamesta un arī Intu mēs nesatikām, bet devāmies lielajā tīreļu takā. Takas garums bija 3km Taka bija veidota no koka laipām, bija izveidotas norādes un informatīvās plāksnes, kur bija aprakstīts par purvā sastopamo floru un faunu.

Uzkāpām arī tornī, kura augstums bija apmēram 10m, no torņa centāmies saskatīt un vērot putnus. Diemžēl sastapāmies tikai ar meža pīļu pāri. Dodoties tālāk redzājām priedes, kuru vecums ir apmēram 100 gadi, bet tās nebija dižas un kuplas kā mežā, jo purva apstākļos tās aug krietni lenāk. Izstaigājot 3km garo taku devāmies uz busiņu, lai dodos uz Slokas ezeru.












    Nonākuši pie Slokas ezera, vispirms pār šūpojošos tiltu nokļuvām skatu tornī, kur varējām iegūt informāciju par šeit sastopamajiem putniem. Tālāk devāmies pastaigā pa 3 km garu izvedoto taku. Pataigas laikā redzējām dažādus meža tipus un to pārejas. Iepazināmies ar informācijas materiāliem, kas izvietoti blakus takai. Vērojām dzērves un iepazinām atsevišķus augus, piemēram, parasto zalkteni. Sastapām arī vietējos makšķerniekus, no kuriem uzzinājām, ka īsti labi šajā dienā neķerās. Pārvietojoties pa taku, interesanti likās vienā no takas posmiem izvietotie šķēršļi. Pārvietojoties pa baļķi, jāizvairās no šupojošiem maisiem. Pēc pastaigas atgriezāmies autobusā.


Pēc garās pastaigas dabā visi bijām nedaudz pārguruši, taču ekskursija bija pozitīvu emociju pilna un laikapstākļi arī mūs lutināja.
Pēc Slokas ezera nākamā pietura bija Juglas tirdzniecības centrs - tur mums bija pusdienu pārtraukums. Sadalījāmies divās grupās, daļa aizgāja uz Juglas lielveikalu, bet daļa uz McDonald.
Paēdūši un noguruši, pēc pusdienām braucām uz Priekuļiem. Autobusā visi sēdējām mierīgi- daļa gulēja, citi klausījās mūziku, bet daži vienkārši skatījas pa autobusa logu, pētot dabu.
Pēc mūsu domām, šī ekskursija bija viena no labākajām no mūsu visām ekskursijām.

T12 pārgājiens ar slēpēm uz biatlona trasi

        Mēs 27.janvārī devāmies nelielā pārgājienā ar slēpēm. Bijām atkal visas meitenes un skolotājs. Savu maršrutu sākām pie Priekuļu tehnikuma sporta bāzes un tur pat noslēdzām maršrutu. Laikapstākļi mūs šodien lutināja, jo bija piemēroti priekš slēpošanas.

Kopā ar skolotāju devāmies uz  mežu, kur jau bija pirmie nobraucieni no kalniņiem un sajūtas bija neaprakstāmas, bija adrealīns un vēlme traukties tālāk un augstāk. Tad lēnām devāmies uz Priekuļu biatlona trasi, tās meitenes kurām bija lielāka pieredze vai drosme tās varēja nedaudz pagarināt savu distanci ar citiem nobraucieniem. Kopumā pārgājiens raisīja tikai pozitīvas emocijas, gan tādēļ, ka tas mūs saliedēja , gan tādēļ, ka tas visām ļoti patika!

Braucot ar slēpēm,pa mežu redzējām arī "savējos" priekuliešus.

Kopsummā diena tika pavadīta ideāli, ar košām un spilgtām emocijām, kas raisīja smaidu un pozitīvismu!

        

T12 sērsnā iztaisno ceļu uz Kazugravu

         20.janvārī skaistā, siltā dienā T12 meiteņu grupa ar skolotāju gāja nogurdinošā, bet patīkamā pārgājienā uz Kazu gravu. Tikāmies skolā, lai iepzītos ar Endomondo aplikāciju, ieslēgušas to devāmies ceļā. Paveicās,jo tajā dienā bija sērsna un iešana tika būtiski saīsināta, jo gājām pa īsāko ceļu, pāri laukam. Pa ceļam, ieraugot ineteresantus dabas objektus un turpinot, varējām novērot meža dzīvniekus. Sagurušas, ar nosalušām rokām nokļuvām līdz Septiņavotu dīķim, kur nojaucām bebra veidotu aizsprostu, lai palaistu ūdeni. Nonācām līdz Kazu Gravai, ceļš neizpalika bez brīnišķīgām emocijām un ar laimīgiem smaidiem, ka pat slapjās                                                         kājas nespēja izbojāt patīkamo sajūtu, kas mūs pārņēma tur esot.
          Turpinot ceļu pa Kazu gravas ielejām, nokļuvām līdz Bebru dīķim, kur mums nācās iet pa aizsalušu dīķi. Tomēr kļūdijāmies un vienā vietā tas nebija aizsalis. Ledū ielūza skolotājs! Sapratuši ledus nedrošību, tālāko ceļu turpinājām  iet pa mežu, kas bija daudz grūtāk,jo nebija vairs sērsnas, bet traucēja visur nolūzuši koki un brikšņi.
     

    Nonākušas galapunktā, varējām atviegloti uzelpot un mūs bija pārņēmis patīkams nogurums, ko varējām pārvarēt ar siltu tēju un mazliet miera. Viss pārgājiens bija pilns ar patīkamām emocijām, jo mēs, meitenes, nebijām vēl gājušas ziemas pārgājienā un nekad nebijām bijušas Kazu gravā.

T12 atrod Līču-Laņģu klintis

22.oktobrī T12 grupa devās uz Līču - Laņģu klintīm. Bijām 6 meiteņu sastāvā un skolotājs.
Savu maršrutu sākām Priekuļos, pa ceļam piestājām Jāņmuižā, lai izlaistu celtniekus no busiņa, bet gala pietura bija dzelzceļa stacija "Lode". Laika apstākļi mūs nelutināja, jo pūta ZA vējš un āra temperatūra rādīja -1grāds.
Līdz pirmajam objektam mūs aizveda Rebeka, jo viņa ir vietējā. Tas bija māla karjers, ko izmanto ķieģeļu ražošanai. Informēja mūs par veidu, kā no māliem tiek pie ķieģeļiem. Gar karjera malu turpinājām virzīties uz priekšu.
Nonākot pie pirmā klinšu atseguma, radās iespaids, ka kāds te ir agrāk dzīvojis, jo bija izveidota ala klints vidū. Ejot tālāk, arvien vairāk parādījās sārti dzeltenie smilšakmens atsegumi. Kā jau rudenī, taciņa bija slapja un slidena, bet viegli ejama. Apskatījām klintīs iegrebtos uzrakstus, perpendikulāri zemei augošās papardes uz klints sienas. Izsekojot strautiņam, pāris meitenes atrada alu, kurā varēja ielīst, esot iespaidīga.
Tālāk, caur "Lodes" rūpnīcu, apskatos ķieģeļu produkciju, devāmies uz "Lielo ellīti". Pēdējos gados tā ir labiekārtota un sakopta. No Līču - Laņģu klintīm tās atsķīrās ar krāsu un uzrakstu daudzumu. Tās bija baltā smilšakmens veidojums un uzraksti bija pilnīgi visur....

Piedalījās: Skaidrīte Stērste, Zane Seņkāne, Elīna Timofējeva, Paula Čulno, Rebeka Ābelīte, Sintija Eglīte.

Tv13 cīnās ar Amatas stāvajiem krastiem

Melturu tilts

         Šī gada 23.septembrī tika veikts pārgājiens gar Amatas upes krastu. Lai šo dienu pavadītu veiksmīgi, bija iepriekš jāsagatavojas. Sinoptiķi ziņoja par lietainu laiku, tāpēc bija jāvelk pienācīgi apavi un apģērbs. Katram pašam bija jāparūpējās par pusdienām, līdzi ņemot to, kas katram garšo. Un vēl mums bija jāņem līdz viss, lai izdzīvotu mežā, kā piemēram –lukturītis, nazītis, sērkociņi u.c. lietas.

        Pirmajā kilometrā jau parādijās pirmās grūtības, tiem, kuriem nebija pārgājienam piemēroti apavi, bet par laimi, laikapstākļi vēl bija pateicīgi, jo spīdēja saule. Pirmais no objektiem, ko apskatījām, bija Melturu hidroloģiskā stacija, kurā var apskatīt Amatas ūdens līmeni. Pavasarī tas esot ļoti liels.

Dolomītu krauja

Viens no ekstrēmākajiem apskates objektiem bija Dolomītu krauja. Pa to mēs pārvietojāmies praktiski četrrāpus, jo grūti bija pārvietoties pa akmeņiem, tie kustējās un nebija stabili.

Kārļu HES

 Pirmā atpūtas vieta, kur nonācām, bija Kārļu HES. Tur varējām padzerties un mazliet iestiprināties ar līdzpaņemtajiem kārumiem. Tiekot līdz šai vietai mēs jau bijām nedaudz noguruši. Katrs no mums atpūtās kā vēlējās. Netālu no HES varējām aplūkot arī Kārļu Zivjaudzētavu. Tad turpinājām ceļu uz Ainavu krauju.  No tās pavērās brīnumains skats uz apkārtējo ainavu. Bija grūts kāpiens augšā, taču vēl grūtāk bija tikt lejā. Kādus tik izteicienus pa ceļam nevarēja dzirdēt. Tas bija smags pārbaudījums mūsu kājām. Dubļi un koki mūs nomocīja. 

Ainavu krauja

Spēki jau bija izsīkuši, aptuveni pēc 7 noietiem kilometriem nonācām Stūķu atpūtas vietā, kur bija paredzēts ieturēt pusdienas. Tur tika dots uzdevums pašām atrast iekurus un iekurt ar tiem ugunskuru. Visi kopīgi meklējām zarus,gatavojām iesmus, kurinājām ugunskuru, pareizāk sakot, centāmies to izdarīt par spīti lietus gāzēm. Tas mums arī izdevās, lai gan ne pietiekoši labi, lai uzceptu līdzpaņemtās desiņas. Ēdot pa pusei uzsildītās desiņas, runājāmies un apspriedām jau noieto ceļa posmu. Par spīti vēsajām desiņām atjaunojām spēkus un bijām gatavi doties tālāk.

Dzilnas iezis

     Tā kā sapratām, ka esam nedaudz iekavējušas un pa visam drīz mums bija jānonāk galapunktā, sākām iet ātrākā tempā. Par spīti tam, ka sāka pamatīgi līt, nācās vilkt ārā līdzpaņemtos lietusmētelīšus, tie netraucēja iet raitākā solī un pat aplūkot mūsu nākamo apskates objektu -  Dzilnas iezi.

 Beigu posmā cēļš bija daudz vieglāk ejams, nebija ne priekšā kritušu koku, ne stāvu krastu, kas apgrūtināja mūsu iešanu sākumā. 

Amata

Toties atlikušo ceļa gabalu nācās mērot ar dubļainām biksēm un slapjiem apaviem. Tā nu mēs visi, salijuši un nosaluši, pieveicām pēdējo ceļa posmu. Zvārtes iezi gan varējām aplūkot tikai pa gabalu, jo saīsinājām savu ceļa gabalu un gājām caur pļavu. Nonākuši galapunktā, jutām zināmu atvieglojumu. Lai gan bijām nosalušas un salijuši, mierinājumu deva tas, ka busiņš tūliņ būs klāt un savāks mūs. Taču izrādijās, ka labu brīdi nācās to gaidīt. Labi, ka no lietus varējām patverties zem velo nojumes.

Lietussargs

Tāds nu bija mūsu pirmais kopīgais pārgājiens ekotūristu profesijā!

Piedalījās: Dace Žvagiņa, Ineta Aleksejeva, Inga Pabrūkle, Renāte Buka, Laura Anzone, Lelde Bērziņa, Santa Pavloviča, Sintija Ņeverovska, Liene Drevinska, Elīna Tilaka, Kristīne Tooma, sk. Jānis Olengovičs.

T9 ar slēpēm iekaro Kazu gravu un Vaives dzirnavas

Šā gada 18. martā tika veikts plānotais slēpošanas T9 kursa audzēkņiem. Lai spētu labi  pavadīt  šo dienu, bija ļoti jāsagatavojas. Bija daudz un dažādi plānošanas darbi, sākot ar dienas izvēli un beidzot ar maizīšu un desu pakošanu katra ceļasomās. Laiks mūs lutināja. Diena bija brīnišķīga ar silto sauli un labo garastāvoki. Visi pilni pozitīvisma devāmies ceļā. Slēpes bija dažādas tāpat kā nūjas, bet arī tas neļāva mums neizbaudīt dienu un katru kritienu paciest  un piecelties ar smaidu uz lūpām. Tā kā ceļs bija ilgs un garš (aptuveni 16 km), bija jādodas ceļā jau no paša rīta.

Pirmais kilometrs bija viegls. Lejā pa kalnu, tas visiem bija patīkams, jo nebija jāpieliek lielas pūles. Krita gandrīz visi, bet par laimi, cietušo nebja. Katrs kritiens mūs mazliet pamācīja un lika turpnāt ceļu ar koncentrēšanos uz slēpēm un kustībām. Kā jau draudzīga grupa, neviens nepalika aizmugurē, visi atpalikšie aiz mugurs arī tika pagaidīti un tā visu ceļu.

Pirmie nobraucieni

Kad aislēpojām līdz takeši cietoksnim mazliet vairāk jau bijām pieraduši gan pie laikapstākļiem, gan pie nūjām rokās. Tā arī slēpojuši pat nepamanījām mūsu jaunatnākušo draugu – vilka suneni. No sākuma viens no otra mazliet baidījāmies, bet, tad jau sadraudzējāmies, tomēr mazliet savu distanci viens no otra ieturējām. Nokristīijām viņu par Ļidu. Aptuveni tajā pašā laikā pamanījām arī citus Latvijas faunas pārstāvjus – 2 stirnas. Tās gan bija bailīgas, bet aplūkot mazliet gan paspējām. Mazliet vēlāk arī redzējām buku nedarbus. Kā tie ar saviem ragiem bija nokasījuši mizu kokiem un apgrauzuši zarus. Dodoties uz Kazu gravu sanāca iet gar krauju. Visi novilkām slēpes, izņemot bezbailīgo Elīnu. Tā iedama, viena no slēpēm iedūrās sētā, bet no kraujas gan viņa nenokrita. Uzreiz pievienojās palīgspēki, Adrija palīdzēja no sētas atbrīvoties. Tā arī turpinājām ceļu.

Tikuši Kazu gravā visi jau bijām mazliet noguruši, bet šis bija tāds jauks nogurums, kā pēc labi padarīta darba! Tur pafotogrāfējāmies pie ūdenskrituma dažādos veidos. Viens no ūdenskritumiem bija sasalis, ir taču ziema. Tas izskatījās ļoti skaisti, varējām pat ielīst tajā iekšā. Daži pat paspēja tur noslēpties, uzrāpjoties pa klintīm zem ledus, bet visi tika atrasti un neviens netika tur atstāts.

Kazu gravas ūdenskritums

Tālāk ar burkšķošiem vēderim devāmies uz Kazu gravas pakāji, ieturēt maltīti. Tur mēģinājām uzkurināt ugunskuru. Dažiem puišiem bija jāsavāc bērzu tāsis, pārējiem malka un egļu zari. Paspējām pat uzspēlēt spēli Ugunskura kurināšanu. Kurš ar vienu sērkociņu uzkurinās ugunskuru. Uzverētāju nebija – neviens to nespēja, bet Kristaps pamanījās to izdarīt ar otro sērkociņu. Tad arī pieņēmām viņu par uzvarētāju. Malacis! Tur uzcepām desiņas, padzērām tēju no termosiem un ēdām ko nu kurš bija paņēmis līdz. Ketija pīrādziņus, Toms tostermaizes. Tā pilniem vēderiem nojaucām ugunskuru un devāmies tālāk, dabā!

Pēc pusdienām bija garš un lēns kāpiens augšā pa kalnu. Bija grūti, bet visi tikām augšā. Nokļuvuši Garkalnes augstienes virsotnē pavērās skaists skats uz Jaunraunu. Augšā gan bija auksts pretvējš sejā, bet aptuveni 2 km garo taisno ceļu pieveicām ātri un bez liekas pīkstēšanas. Pēc tam mūsu uzdevums bija interesantais nobraucies lejā pa kalnu. Dāvis aizņēmies Jāņa slēpes, salicis visas 4 kopā uz vēdera, kā skeletonā, devās lejā pa kalnu. Pašam ļoti patika. Tā kā Jānis bez slēpēm grima sniegā, Ieva viņu paķēra uz savām slēpēm. Tā abi  divi tandēmā lejā pa kalnu tika sveiku un veseli. Zanda pa ledus trasi lejā pa kalnu sēzus uz slēpēm, kā ragavām. Tā līdz pat sadursmei ar Reini, Arvīdu un Tomu. Par laimi neviens necieta un ceļš turpinājās. Nobraucienā nonācām pie Vaives dzirnavām. Pētījām kāzinieku piestiprinātās atslēgu sprādzes pie Vaives tilta un domājām, ja būtu vasara,  kādu no tām noteikti atrastu ūdenī. Tālāk slēpojot pāri nosusinātajam dīķim, redzējām kā tur barību bija meklējušas mežacūkas, sniegs bija izrakņāts pat līdz zemei. Tad pa jaunizdomāto ceļu (domājām arī īsāko un vieglāko, bet maldījāmies) lēnām gar biatlona trasi devāmies atpakaļ uz tehnikumu. Bijām pārguruši, Arvīds Rozītis izsalcis. Nonākuši līdz biatlona trasei, pēdējais kāpiens kalnā un bijām gandrīz galā. Mazliet vēl uz priekšu un bijām jau pie slēpju noliktavas. Slepošanas pārgājiens T9 kursā bija noslēdzies patīkami, bez cietušajiem un laimīgi. Gandrīz visi bijām tikuši līdz galam. Visa ceļa garumā izmanojām arī mobilo aplikāciju endomondo, ar kuras palīdzību noteicām ne tikai kartes apveidus un kilometru garumu, bet arī noslēpoto laiku, kas bija aptuveni 6 stundas. Esam ne tikai „zaļi”, bet arī izmantojam jaunās tehnoloģijas.

Gandarīti par paveikto darbu ar mazu nogurumu sakām – dodieties arī jūs dabā! Izbaudiet ziemu, slēpes un dabu! Jums patiks tikpat ļoti kā patika mums!  

Piedalījās: Adrija Aveniņa, Kristaps Baltiņš, Sintija Bebre, Jurģis Krauklis, Arvīds Pavlovs, Elīna Purmale, Ketija Raiska, Zanda Runce, Arvīds Rozītis, Reinis Rabenau, Ieva Tomsone, Toms Treimanis, Dāvis Viļļa, Andrejs Vozņakovs un Jānis Olengovičs.

Pierakstīja: Daiga Šteinboka un Edijs Krievs.

Neliels ieskats video formātā!